Jelgava ir pilsēta Latvijas centrālajā daļā, Zemgalē, 13. gadsimta vidū Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Mandernas pavēlēja celt krustnešu pili uz salas starp Driksu un Lielupi (Upmales zemē), lai izveidotu krusta karotāju atbalsta punktu cīņai ar nepakļāvīgajām zemgaļu ciltīm. Pils uzcelšana 1265. gadā tiek uzskatīta par Jelgavas sākumu. Pilsētas tiesības ieguva 1573. gadā un ilgu laiku bija Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas galvaspilsēta.

Vēsturiskais Jelgavas nosaukums ir Mītava (vācu: Mitau). Tas ir latviskas izcelsmes vārds, kas apzīmē mīšanas jeb maiņas vietu. No 17. gadsimta latviešu valodā pilsētas nosaukums ir "Jelgava"

No 1578. līdz 1795. gadam Jelgavas pils bija Kurzemes un Zemgales hercogu galvenā rezidences vieta. 1775. gadā Jelgavā nodibināja akadēmisko ģimnāziju jeb "Pētera akadēmiju" (Academia Petrina). Pēc Kurzemes hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā 1795. gadā Jelgava kļuva par Kurzemes guberņas administratīvo centru. 1812. gada kara laikā Jelgavu okupēja Napoleona armija. Pēc kara beigām Jelgava izveidojās par lielu satiksmes mezglu pie Krievijas impērijas rietumu robežas. Pāri purviem un mežiem cauri Olainei izbūvēja lielceļu Rīga-Jelgava, kas sazarojās lielceļos Jelgava-Tērvete, Jelgava-Šauļi un Jelgava-Dobele. Uz Rīgu regulāri sāka kursēt diližans un Lielupes upju tvaikonis. 1895. gadā Jelgavā advokāta J. Čakstes vadībā notika IV Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. 1904. gadā pabeidza būvēt dzelzceļa līniju Krustpils-Jelgava-Tukums-Ventspils.

Bermontiādes laikā Jelgavas pilī atradās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas galvenā mītne, kuru tā pirms atkāpšanās nodedzināja. Latvijas armija Jelgavu atbrīvoja 1919. gada 21. novembrī.

Otrā pasaules kara beigās Sarkanā armija 1944. gada 28. jūlijā no Šauļiem pavērsa uzbrukumu Jelgavas un Tukuma virzienā, lai ielenktu vācu armijas grupu "Ziemeļi". Vācu armija Jelgavu pasludināja par "cietoksni", tomēr pēc pamatīgas bombardēšanas Sarkanā armija no 30. jūlija līdz 7. augustam ielu kaujās ieņēma Lielupes kreiso krastu. Augustā vācu armija no jauna uzbruka Jelgavai no ziemeļiem, bet nespēja to ieņemt. Līdz 10. oktobrim Jelgava atradās frontes zonā un tika gandrīz pilnīgi nopostīta. Pēc kara beigām pilsētu vairāku desmitu gadu laikā pilnīgi pārbūvēja.

Nozīmīgākie objekti:

Jelgavas pils – kādreizējā Kurzemes un Zemgales hercoga rezidence, vēlāk guberņas administratīvais centrs, Viestura piemiņas pils, šodien Latvijas Lauksaimniecības universitātes mājvieta. Jelgavas pils ir ievērojamā Krievijas galma arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli agrīnā perioda lielākais darbs un viens no retajiem Jelgavas arhitektūras pieminekļiem, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Jelgavas Svētās Trīsvienības evaņģēliski luteriskā baznīca celta 1574. gadā, bet pabeigta tika 1625. gadā. Kādu laiku jaunajai baznīcai blakus bija arī vecā koka baznīca, kuru sagrāva vētra 1627. gadā. Baznīcas tornis, kura augstums - 41 metrs, tika uzbūvēts laika posmā no 1660. gada līdz 1688. gadam. Astoņstūrainais zvanu tornis tika uzbūvēts 1862. gadā. Svētā Trīsvienības baznīca tika sagrauta Otrā pasaules kara laikā. Padomju varas gados tika nojaukts viss, izņemot baznīcas torni un baznīcas vārtus.

Jelgavas cukurfabrika bija pirmais pārtikas ražošanas uzņēmums, kas ražoja no cukurbietēm cukuru.

Uzņēmums tika dibināts 1926. gadā kā privāta akciju sabiedrība, nākamajā gadā tas kļuva par valsts uzņēmumu, Uzņēmuma pārvaldes ēka tika uzcelta 1925. gadā pēc Eižena Laubes projekta.

Līdz 1940. gadam tika ražots cukurbiešu cukurs, 1935. gadā tika saražotas 500 tonnas diennaktī, no 1950. gadu beigām, jau atrodoties PSRS sastāvā, — arī cukurs no importēta cukurniedru jēlcukura, savukārt 1970. gadu beigās tika sākta šķidrā cukura ražošana.  Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Jelgavas cukurfabrika nodarbojās ar cukurbiešu cukura ražošanu. 2006. gadā tika paziņots par cukura ražošanas pārtraukšanu.