Lielvārdes novads ir pašvaldība Vidzemes dienvidu daļā, kas izveidota 2004. gadā, reorganizējot Lielvārdes pilsētu ar lauku teritoriju. 2009. gadā novadam pievienoja Jumpravas un Lēdmanes pagastus, bet Lielvārdes lauku teritoriju pārdēvēja par Lielvārdes pagastu. Novada centrs ir Lielvārde.

Visticamāk, Lielvārdes vārds radies jau vikingu laikos no skandināvu vārda warde — ‘piestātne’, ‘krāvums’ vai ‘krauja ar signālugunskuru’. Lielvārdes nosaukums pirmo reizi rakstos minēts 1201. gadā Indriķa hronikā.

1861. gadā tika izbūvēta Rembates dzelzceļa stacija, ap kuru arī sāka attīstīties mūsdienu apdzīvotā vieta. 1925. gadā Rembatei piešķīra ciema statusu. 1926. gadā Rembati pievienoja Lielvārdes pagastam. 1931. gadā Rembati pārdēvēja par Lielvārdi (dzelzceļa staciju pārdēvēja jau 1926. gadā).

1948. gada jūnijā nodibināja kolhozu «Lāčplēsis», kas laika gaitā izveidojās par vienu no spēcīgākajām kolektīvajām saimniecībām Latvijas PSR. Ilggadīgs kolhoza priekšsēdētājs bija sociālistiskā darba varonis Edgars Kauliņš (1903-1979). Kolhoza centrs izveidojās Lielvārdes ciemata austrumu pusē pie vēsturiskā Lielvārdes centra un bijušās pagasta valdes un ieguva nosaukumu Lāčplēsis. 1956. gadā Lielvārdes lauku teritorijai pievienoja likvidēto Lielvārdes ciemu, 1977. gadā — daļu Jumpravas ciema teritorijas. 1950. un 60. gados Lielvārdē galvenokārt būvēja vienģimenes dzīvojamās mājas. Laikā no 1975. līdz 1990. gadam notika straujāka apbūve, kad uzcēla gandrīz visas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas (šobrīd to ir ap 40), universālveikalu, pastu, vidusskolu, bērnudārzu, poliklīniku un kultūras namu. 1970. gados ziemeļos no Lielvārdes Rembates ciema teritorijā tuvumā izbūvēja militāro lidlauku un armijas vajadzībām pilsētciemata ziemeļu daļā uzcēla daudzdzīvokļu māju kvartālu

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Lielvārdei 1992. gada 5. martā piešķīra pilsētas tiesības. 2004. g. 16. novembrī Lielvārdes pilsētu ar lauku teritoriju pārveidoja par Lielvārdes novadu.

Pirmais ar ko Lielvārde asociējas noteikti ir Lielvārdes josta. Lielvārdes jostas, līdz ar pārējo novadu jostām un citiem latviešu etnogrāfiskajiem materiāliem, pastiprināti sāktas vāktas un pētītas Pirmās atmodas laikā 19. gadsimta beigās. Tolaik gan Lielvārdes jostu īpaši neizcēla pārējo Latvijas novadu jostu vidū, varbūt vienīgi kā vienu no skaistākajām. Lielvārdes josta ir tradicionāls latviešu tautastērpa elements, rakstaina sarkanbalta linu diegu un vilnas dzijas audene, kam vidū vai malās var būt ieausts arī zaļš, zils vai violets pavediens. Vēsturiski bijusi izplatīta gar Daugavas ūdensceļu — Lielvārdes un tai apkārtējos Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Madlienas, Meņģeles un Rembates pagastos.

Mūsdienās Lielvārdes josta kļuvusi par vienu no latviskuma simboliem, un tās motīvs iekļauts neskaitāmos izstrādājumos — audumos (šallēs, cepurēs un cimdos), audumu un apģērbu apdrukās, lentītēs, rotaslietās, podniecībā — un pat tetovējumos. Lielvārdes jostas fragments attēlots arī uz 100 Ls banknotes reversa un iekļauts jaunā parauga Latvijas Republikas pilsoņu pasēs.

Viena no skaistākajām vietām ir Lielvārdes muižas pils parks, patlaban tur atrodas Skulptūru dārzs, kurā apskatāmi 16 tēli no Andreja Pumpura eposa „Lāčplēsis”. Agrāk tur atradās muižas pils kompleks, kurš 1. pasaules karā tika nopostīts.