Ozolnieku novads ir pašvaldība Zemgalē, kas tika izveidota 2003. gadā, apvienojoties Ozolnieku un Cenu pagastiem, bet 2009. gadā tam pievienojās arī Sidrabenes pagasts (no 2011. gada - Salgales pagasts). Novada centrs atrodas Ozolniekos.

Pagātnē bija ievērojams Latvijas ķieģeļrūpniecības, mālu ieguves un lauku meliorācijas centrs.

Ozolnieku novada vārds cēlies no Ozolmuižas nosaukuma, kas pēc Latvijas Republikas nodibināšanas veiktajā agrārajā reformā tika sadalīta 252 jaunsaimniecībās.

Līdz 13. gadsimtam tagadējā Ozolnieku novada teritorija ietilpa zemgaļu Upmales valstī. Vēlāk tā īsu laiku bija Zemgales bīskapijas (1226—1251) sastāvā, kas tika pārvaldīta no Babītes pils. Upmales zemes sadalīšanas līgumā 1254. gadā Livonijas ordenis piekrita, ka visas Lielupes labā krasta zemes nonāca Rīgas arhibīskapijas kontrolē.

Pēc 1560. gada tagadējās Ozolnieku novada zemes tika iekļautas Kurzemes un Zemgales hercogistes Jelgavas virspilskunga tiesā. Šajā laikā tika izveidota Ozolmuiža, kas bija hercogu muiža. Tajā saimniekoja arī hercogs Jēkabs, kurš šeit iekārtoja medību piekūnu audzētavu.  1846. gadā nodibināja Ozolmuižas (Paulsgnādes) pagasta skolu. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Lielupes un Iecavas upju baseinā izveidojās vairākas lielas mālu raktuves un ķieģeļnīcas, kas ar lielaivām piegādāja būvmateriālus Rīgas un Jelgavas jaunceltnēm.

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Ozolnieku pagastā agrākās muižu zemes sadalīja jaunsaimniecībām. Kara laikā nopostīto muižu un lielu daļu to saimniecību ēku materiālus izmantoja jaunsaimniecību celšanā. Lielākie rūpniecības uzņēmumi bija Ziemeļa ķieģeļu fabrika Brankās, a/s Smits mālu raktuves, Vītola ādu fabrika Upeniekos, Vējoņa kokzāģētava Maleniekos.