Ak, Svētā Lestene!

Reiz, un mūžības priekšā pavisam nesen, Lestenes baznīca bija visgreznākā un visskaistākā baznīca Kurzemē. Reiz, un mūžības priekšā pavisam nesen, Lestenes baznīcas interjers bija unikāls sakrāls mākslas brīnumdarbs ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas mērogā. Mana māte līdz pat šai dienai atmiņā glabā neizdzēšamu iespaidu, ko, mazs bērns būdama, izjutusi, piedaloties kādās kristībās. Baznīca mirdzējusi zeltītā godībā. Ērģelēm ieskanoties, daudzkrāsainās figūras atdzīvojušās, eņģeļiem plīvojoši spārni, raisot sajūsmu un pacilātību ikvienā sirdī.

Nostāsts vēsta ,ka Lestenes baznīcēni 18. gadsimta sākumā, izdzirdot ērģeļu brīnišķās skaņas un ieraugot, kā atdzīvojas kokā grieztie krāsainie tēli, mākslas dievišķo saskaņu un vareno spēku izjūtot, esot metušies ceļos un saukuši: ak, svētā Lestene!

Ak, svētā Lestene! Tavas sijas, tavas sienas, tavi pīlāri, tavas velves ir piedzīvojušas cilvēka dvēseles visdzidrākās gaviles, grēka atdzīšanu, piedošanu, šķīstīšanos un pārpasaulīgu prieku. Ak, svētā Lestene! Tavi senie mūri ir piedzīvojuši arī vislielāko postu. Tu esi bijusi karalauka šausmu lieciniece. Zeme tev visapkārt ir asinīm slacīta. Tā ir zeme, kur lietas mūsu tēvu un brāļu asinis. Zeme, kur divu naidīgu un noziedzīgu lielvaru izmantoti, cīnījušies arī tēvs pret dēlu, arī brālis pret brāli. Tu pati, ak, svētā Lestene, esi joprojām nesadzijusi, vaļēja kara brūce.

Ak, svētā Lestene! Tu esi piedzīvojusi, kā vara, kam svētums bijis svešs, kā vara, kas Dieva nepazīst, ir tevi demolējusi un zaimojusi. Ārdījusi un grāvusi. Bradājusi tavus eņģeļus kājām, aplauzusi viņus zeltītos spārnus, salauzusi ērģeles- tavu skanošo sirdi.

Ak, svētā Lestene! Tu esi piedevusi tiem, kas nezināja, ko viņi dara. Tāpat arī tiem, kas tika piespiesti smagu sirdi ierīkot tavās sienās velna riju, tādējādi, iespējams, paglābdami tevi no vēl lielāka posta.

Tava draudze, ak, svētā Lestene, desmit gados ir izdarījusi neiedomājami daudz. Visu cieņu šim darbam! Un tomēr- atjaunot tevi visā krāšņumā iespējams tikai ar visas tautas kopīgiem spēkiem. Ja visa tauta simboliski kļūtu par tavu draudzi, tad tu spētu atdzimt. Pavisam drīz. Soli pa solim.

Mums pašiem ir vajadzīga mūsu svētā Lestene! Mums vajadzīga tevis dziedināšana, jo tā būs dziedinoša arī mums. Mums vajadzīga kopīga griba, nesavtība un patriotiska atbildība, un tu mums palīdzēsi to izjust un izkopt.

Lai baznīca mirdzētu atkal zeltītā godībā! Lai, ērģelēm iesanoties, daudzkrāsainās figūras atdzīvotos, eņģeļiem plīvotu spārni, raisot sajūsmu un pacilātību ikvienā sirdī! Mums tas ir vajadzīgs!

Lai, izdzirdot ērģeļu brīnišķās skaņas un ieraugot, kā atdzīvojas kokā grieztie krāsainie tēli, mākslas dievišķo saskaņu un vareno spēku izjūtot, mēs čukstētu: ak, svētā Lestene! Mums tas ir vajadzīgs!

Mēs zinām, ka tas ir iespējams.

Māra Zālīte

dzejniece

 

Vēsture

Lestenes baznīca, kaut arī nepieder pie Kurzemes senākajiem dievnamiem, savā nu jau trīssimt gadu ilgajā pastāvēšanas laikā iemantojusi izcilu arhitektūras un dekoratīvās mākslas pieminekļa slavu.

Līdz 17. gadsimta otrajai pusei Lestenē saimniekoja Jaunpils muižas īpašnieku fon Reku dzimta un te nebija savas baznīcas. Situācija mainījās tikai 1669. gadā, kad Lestenes muižu nopirka poļu armijas pulkvedis, bijušais hercoga Jēkaba sūtnis Francijā Georgs fon Firkss. 1670. gadā viņš uzsāka plašus celtniecības darbus muižas kompleksā, nodibināja baznīcu un pastorātu. Baznīcas dibināšana gan bija vairāk simbolisks akts, jo pati baznīca tā arī netika uzcelta un pirmais mācītājs Jakobs Kristiāns Grecs Lestenē sāka kalpot tikai 1700. gadā.

Baznīcas celtniecība visdrīzāk uzsākta tikai 17. gadsimta pēdējos gados, kad Lestenē saimniekoja Karls Frīdrihs fon Firkss. Zināms, ka 1700. gada septembrī namdara Hansa Šrēdera vadībā bija pabeigta baznīcas jumta konstrukcijas izbūve, bet 1703. gadā Lestenes baznīca jau minēta kā uzcelta, lai gan vēl segta ar pagaidu salmu jumtu.

Arhitektūra

Lestenes baznīcai ir ļoti vienkāršas, Kurzemes luterāņu dievnamiem raksturīgas formas - ar stāvu divslīpju kārniņu jumtu segts taisnstūra apjoms, ko rietumu galā nosedz masīvs kvadrātisks tornis. No daudziem citiem šā reģiona lauku dievnamiem, kas šādā izskatā celti jau kopš Kurzemes pirmā Hercoga Gotharda Ketlera laikiem, baznīca ārēji atšķīrās tikai ar visai iespaidīgajiem izmēriem un lielajiem, gotiski spraišļotajiem logiem. Celtnes vertikālā dominante bija torņa smaile, kura, ja ticam teikām, sava augstuma dēļ esot maldinājusi jūrasbraucējus.

Torņa smailes mūžs gan nebija ilgs - tā gāja bojā jau 1747.gadā, kad tornī iespēra zibens. Ugunsgrēkā sakusa arī dievnama zvans, taču vēl tā paša gada beigās zvanu pārlēja, tā uzrakstā iemūžinot šā skumjā notikuma aprakstu. Torņa smaile gan ilgstoši palika neatjaunota, un tikai Ferdinanda fon Friksa laikā 19.gadsimta sākumā tās vietā tikai uzbūvēts pieticīgs četrslīpju jumtiņš.